Režisors Alvis Hermanis ir nolēmis vairs nevirzīt ideju par vēlēšanu sistēmas maiņu Latvijā, izsakot vilšanos par trūcīgo sabiedrības atbalstu. Četru citu vadošo kultūras personību, tostarp Egila Helmaņa, izteikumi uzsver Hermanis kā gaismas staru cerībā, taču paša režisora pārdomas liek domāt, ka viņš ir zaudējis ticību sabiedrībai un pievienojas "bezcerīgo pulkam". Šādas izjūtas pārsteidz, jo tajā pašā laikā tiek uzsvērta kultūras nozares svarīguma loma un nepieciešamība pēc reformas.